Starptautiskie mediji atgādina Marisa Jansona (1943—2019) izcilos nopelnus pasaules koncertzālēs, bet mūsu pēdējā sarunā viņš sapņoja vēl muzicēt Rīgā
Orķestris ir diriģenta laime un traģēdija. Tas var sagādāt visspēcīgāko gandarījumu, bet bez orķestra diriģents mirst, jo ģenerālis bez armijas nav ģenerālis. Mariss Jansons to zināja un 30. novembrī, Andreju un Andru dienā, Providences aicināts devās mūžībā. Gluži kā grieķu varonim Ahilejam, papēdis arī viņam kļuva par vājo vietu. Koncertu atteikumi skumdināja mūziķus un klausītājus, bet visvairāk diriģentu pašu, tāpēc gadu desmitos dedzinātā sirds uzliesmoja kā oranži dzeltenā tulpe Mariss Jansons.
Šobrīd pasaules mediji uzskaita Maestro izcilos darbus un nopelnus. Tādu ir ļoti daudz. Lai vārdi neizklausītos pēc steidzīgas glorifikācijas, būtu vajadzīgs laiks. Laiks bez Marisa. Tomēr ir dažas atziņas, kas skaidras jau tagad: mēs esam zaudējuši vienu no visu laiku harismātiskākajiem diriģentiem, kuru par tādu uzskatīja ne tikai mūziķi un kritiķi, bet arī amata brāļi. «Viņš ir lielākais no mums» — tā Jansonu iezīmēja Saimons Retls. Arī manā pieredzē Mariss Jansons vienmēr būs sinonīms Mālera pārpasaulīgajam skaistumam, Šostakoviča drāmai, Štrausu elegancei, Čaikovska sāpēm un Bēthovena spēkam.
«Diriģentam ir jābūt izglītībai, inteliģencei, psihologa dotībām. To visu var iemācīties. Arī diriģēšanu kā profesiju var iemācīties. Bet ir viena lieta, ko jūs nekad nevarēsit iemācīties — to, ko devis Dievs. Es mēģināšu to izteikt: tā ir iekšēja enerģija, fluīdi, kas orķestrim liek just, ka jūs viņus vadāt.» Šo prātulu Maestro izteica mūsu pirmajā lielajā sarunā 2004. gada 4. septembrī, kad viņš, gadu sabijis Bavārijas Radio simfoniskā orķestra vadībā, paralēli sāka darbu Amsterdamas Concertgebouw. Aroda noslēpumus Mariss mācījās vispirms no sava tēva Arvīda Jansona. Visslavenākais pārmantotais teiciens laikam ir «neliec cukuru pie medus». To seniors sacījis arī manai kolēģei senā radiointervijā, kuras ierakstu aizvedu Maestro. Viņš sirsnīgi pateicās, bet piebilda, ka to vēl nevarēšot klausīties. Pārāk sāpīgi… Parēķināju — tobrīd bija pagājuši trīsdesmit gadi kopš tēva nāves.
Par savu diriģenta karjeru Mariss bija pateicīgs ne tikai ģimenei. Viņš daudz ko iemācījās no leģendārā Jevgeņija Mravinska Ļeņingradā, Hansa Svarovska Vīnē un Herberta fon Karajana Zalcburgā, no virknes kolēģu, kuru mēģinājumus viņš nekautrējās apmeklēt, pat meistara kārtā esot. Vairāk nekā 20 gadus Jansons auga kopā ar savu orķestri Oslo (tieši Maestro atvadu dienā piemiņas koncertu tur diriģēs Andris Poga) un septiņus gadus Pitsburgā. Pēc viņa kāroja Londonas, Vīnes un Berlīnes filharmoniķi, un viņš tērēja spēkus, lai visu pagūtu. Pēc liktenīgā infarkta izrādes Bohēma laikā 1996. gadā nebija viegli atsākt diriģēšanu. Muzicēt «uz puskāju» Maestro nebija gatavs. «Es vēlos strādāt ar cilvēkiem, kas mūzikas vārdā ir gatavi mirt» — tik stipri viņš teica, un koncertos gadījās, ka klausītāji pat nepamana diriģenta sirds stimulatora restartu. To nojauš vienīgi mūziķi, kas jūt impulsus, un dzīvesbiedre Irina, kura vienmēr sēž zālē. Viņa jokoja, ka uz 75. dzimšanas dienu uzdāvināšot vīram nelielu skatuvīti, jo tad viņš labi jutīsies arī mājās.
Nīderlandes Radio kolēģis Hanss Hofmans, kuram bija iespēja sekot Jansona Amsterdamas periodam, rezumē: «Visā, ko viņš dara, apvienojas krāšņums un vienkāršība. Viņš ir atturīgs un kautrīgs cilvēks. Bet cik brīnišķīgi prot veidot mūziku, kā priecājas kopā ar orķestri! Un pacelt tā līmeni uz vēl augstāka plato — es tiešām nesaprotu, kā viņš to spēj. Mūziķi viņu dievina. Reizēm ir tāda sajūta, ka viņš atdod par daudz, labi, ka vispār izdzīvojis. Bet liela māksla ir par dzīvi un nāvi.»
Nevar noliegt, ka šāda attieksme prasa tikpat atdevīgu kalpošanu no visiem. Jau kopš Oslo laikiem slaveni ir Marisa tipiskie jautājumi: vai tas ir neiespējami? Kurš par to atbildīgs? Reizēm Maestro bijis ļoti stingrs, viņa prasīgums sagādājis galvassāpes ne vienam vien kolēģim. Starp puķēm varēja nojaust, ka karalistē autoritātes nemaz nav tik lielā cieņā. Kad Mariss 2015. gada 20. martā, ovāciju pavadīts, sniedza pēdējo koncertu Concertgebouw galvenā diriģenta statusā, tas bija vainagojums skaistam posmam ne tikai orķestra, bet arī paša diriģenta dzīvē. Lēmums par aiziešanu nebija viegls. Tas, ka vairs nebūs jācīnās ar pilsētas vējiem, mitro gaisu un mūžīgo saaukstēšanos, bija kā atrunāšanās triks. Kad obojistam Aleksejam Ogrinčukam vaicāju par orķestra noskaņojumu, viņš nopietni atbildēja, ka viņi «vēl nesaprot, kas ir noticis».
Jansons atteicās pieņemt arī Berlīnes filharmoniķu uzaicinājumu kļūt par viņu galveno diriģentu un izvēlējās palikt kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri, ko vadīja jau kopš 2003. gada. Viņš nedrīkstēja nodot savus orķestrantus vientuļai cīņai par jaunu koncertzāli Minhenē. Viņš neslēpa savas simpātijas mūziķu kaislīgajam spēles stilam, ko Maestro salīdzināja ar ugunīga zirga auļiem. Kopā ar šo orķestri tapa fantastiskas programmas un ieraksti. Jansona priekšrocība bija ne tikai erudīcija, bet prasme gleznot, veidot tēlus. Tieši emocionālo jutīgumu kā galveno mērauklu ir pārņēmis arī Marisa skolnieks Andris Nelsons. Bet spēju augšupcelt un aiznest klausītāju citā pasaulē ir sajutis ikviens kora Latvija dziedātājs, kam bijusi laime pakļauties Maestro rokai.
Mūsu pēdējā satikšanās klātienē ar Marisu Jansonu notika Minhenes Herkulesa zālē 11. oktobrī, kad viņš pēc pusgadu ilgas prombūtnes atgriezās pie sava Bavārijas Radio simfoniskā orķestra. Uz skatuves Maestro uznāca visai lēnīgs, arī žesti sākumā šķita pieticīgāki nekā citkārt. Bet muzicējot viņš pārvērtās, un Brāmsa cilvēciskajā mērogā iepretim lielajam mēs piedzīvojām ko īpašu — tobrīd nenojaušot, ka tam būs vēl cits konteksts. «Jūs atbraucāt!» gandrīz čehoviski pēc koncerta teica Mariss. «Es pirms pāris dienām gribēju jums zvanīt!» Samulsu un smaidot atvaicāju: «Un ko tad jūs būtu teicis?» — «Ziniet, es domāju, varbūt man nevajag tik daudz diriģēt. Ko es mokos pa visu pasauli! Gribētos labāk uz Rīgu atbraukt…» Tā bija patiesa un skumja nostalģija pēc dzimtenes. Vēl sekoja vieskoncerts Ņujorkas Kārnegī zālē un atkal atteikumi uz nezināmu laiku. 14. novembra telefonsarunā no Pēterburgas viņš sapņoja par kopēju muzicēšanu ar Elīnu Garanču, Raimondu Paulu, Nacionālo simfonisko orķestri… Spēlmaņu nakts rītā zvans atskanēja vēlreiz, bet balss nebija dzirdama. 30. novembrī sākās Laiks bez Marisa Jansona.
Ko jūs pats uzskatāt par sava mūža svarīgāko veikumu — jautāju viņam kādā no intervijām.
«To, ka es savu mūžu esmu veltījis mūzikai, īstam, nopietnam darbam. Vienmēr centos būt taisnīgs. Varbūt ne katrreiz tas izdevies, bet tā mani no mazotnes mācījuši vecāki. Esmu pat mazliet lepns par to, ka šo principu turu godā no bērnības.»
Paldies, Maestro, ka bijāt tik izcils latvietis pasaulē! Paldies par uzticēšanos un draudzību!
The post Laiks ar Maestro appeared first on IR.lv.