Raiņa un Aspazijas mājā apskatāma neparasta izstāde — atradumi, kas slēpušies starp abiem dzejniekiem piederošo grāmatu lapām
Izšūts kabatlakatiņš, kurā dzejniekam noslaucīt asaras. Lauru lapa, kas noplūkta tālajā Kastaņolā. Grezni šokolādes konfekšu papīriņi, ko kārumniece Aspazija ielikusi starp grāmatu lapām kā piemiņu no saldajiem dzīves mirkļiem. Vanaga spalva, ko Rainis pacēlis no Palestīnas zemes, kurp devās 1929. gadā. Šīs lietas nejauši atrastas Raiņa un Aspazijas bibliotēkā. Kad tika pabeigta dzejnieku Baznīcas ielas nama renovācija, viņu 6000 grāmatas (17 pasaules valodās!) un neskaitāmie laikraksti un žurnāli no pagaidu mājvietas Ojāra Vācieša muzejā pamazām atgriezās savās īstajās mājās.
Muzeoloģe Dora Pauzere kopā ar kolēģiem katru grāmatu pāršķirstīja, lai pārliecinātos par to «veselības stāvokli». Neparastās lietas, kas slēpās grāmatās, Dorai šķita atsevišķa stāsta vērtas.
Dzīvais muzejs
«Muzeji šobrīd ir ārkārtīgi dinamiska nozare, jo tiem jāmainās un jāiet līdzi laikam,» saka Dora Pauzere, kura strādājusi gan Eduarda Smiļģa teātra muzejā, gan Fotogrāfijas muzejā par krājumu glabātāju. Pavasarī viņa Raiņa un Aspazijas muzejā radīja brīnišķīgu pasākumu bērniem un vecākiem — izstādi par Aspaziju un viņas kaķiem (ar visu kaķu portretiem) un Aspazijas kaķu stāstu klausīšanos.
Tagadējā izstāde arī iemieso Doras izpratni par «dzīvu muzeju» — tādu, kurš nav putekļiem klātu eksponātu kopums, bet personisks stāsts par cilvēkiem un laikmetu. Tik cilvēcisks, ka ir saprotams jebkuram, kas dzīvo šodienas pasaulē. Raiņa un Aspazijas apaļo jubileju un cildināšanas gads jau aizgājis, bet cik daudz zinām par šiem latviešu kultūras milžiem? Dora tic, ka nejaušie atradumi spēj pastāstīt lielus stāstus par abu dižgaru ikdienas un dvēseles dzīvi.
Lauru lapa, matu šķipsna
Visbagātīgākais atradums bijis herbārijs. Ārkārtīgi daudz, kā pats Rainis teiktu, «nospiestu» augu. 50 dažādu sugu, pārsvarā — Latvijas savvaļas augi. Necilas, sīkas pļavu un mežu puķītes. Domājams, vairumu augu ievācis Rainis, jo viņam bija vīrietim diezgan neparasta aizraušanās — sauso ziedu glezniņu veidošana. Tā viņu nomierināja, palīdzēja sakārtot domas, uzlabot dvēseles stāvokli. Rainim patika iet dabā, klejot garās pastaigās, arī rakstīt brīvā dabā, zem dibena paklājot kādu sedziņu. Herbārijā ir augi, kas nepārprotami nākuši no Šveices. Tomēr šajā atradumu izstādē no visa herbārija iekļauta vienīgi lauru lapa, kas plūkta un «nospiesta» Kastaņolā. Tā simbolizē Raiņa sapņus par «lauriem», ko viņš vēlējās plūkt, bet neieguva kā politiķis un Nobela prēmijas laureāts — laurus, kas palika tikai viņa iztēlē un starp grāmatas lapām. Pārējais herbārijs sava apjoma dēļ pelnījis atsevišķu izstādi, kura pagaidām tikai top Doras prātā. Kopā ar kolēģiem no Dabas muzeja visi Raiņa augi ir atpazīti un iegrāmatoti. Daļa no tiem Latvijas savvaļā vairs reti sastopami, jo arī dabiskās pļavas un meža noras diemžēl ir reti sastopamas.
Otrs interesantākais atradums, kas ētisku apsvērumu dēļ netika iekļauts izstādē, bijusi sievietes matu šķipsna. Tā slēpās Raiņa dzejas krājumā Gals un sākums. Muzeja darbiniekiem nav ne jausmas, kam šī šķipsna piederējusi, tāpēc par to nebūtu iespējams izstāstīt stāstu. Īpašnieci noskaidrot ir neiespējami, tad būtu jāveic DNS analīze, taču vēsturniekiem nav norāžu, ar kuras daiļās būtnes pēcteču ģenētisko materiālu tā būtu jāsalīdzina. Pastāv vienīgi aizdomas, ka tie nav Aspazijas mati, ko Rainis glabājis drošā vietiņā — savā dzejas krājumā starp tūkstošiem grāmatu. Vai tā bija Raiņa vēlā mīla Mēnesmeitiņa? Kāda daiļa Kastaņolas zemniece? Cita slepenā mūza?
Mazām lietām lieli stāsti
Nozīmīgu ekspozīcijas daļu veido mākslinieces un scenogrāfes Ievas Jurjānes mākslas darbi, kas tapuši, iedvesmojoties no dzejnieku grāmatu lapās atrastajiem priekšmetiem. Darbiem piemīt gan brīnišķīgs humors, gan saturisks dziļums. «Kad man šo ideju piedāvāja, biju sajūsmā. Atcerējos ceļojumu, kad ar dzīvesbiedru Viesturu Kairišu apmeklējām Raiņa un Aspazijas trimdas dzīvesvietu Šveicē. Ezers un kalni pēc simt gadiem nebija mainījušies. Ejot pa takām un kāpjot kalnos, kur kāpa Rainis, piedzīvoju viņa dienasgrāmatās rakstīto.» Katram mazajam atradumam ir liela nozīme, uzsver Ieva Jurjāne. «Pati daudz lasu un svarīgākajās grāmatu lappusēs ielieku kādas atzīmes, bet tie nekad nav gluži pa rokai pagadījušies, bezjēdzīgi priekšmeti. Arī Rainim un Aspazijai nozīme ir gan priekšmetiem, gan lapaspusēm, kurās tie ielikti. Kā labā dramaturģijā, kur nav nejaušu elementu. Mazām lietām ir lieli stāsti.»
Vai mežģīnēm rotātais mutautiņš susināja Raiņa vai Aspazijas asaras? Vai to bija darinājusi Aspazija, kura acu galā neieredzēja rokdarbus, jo trūcīgajos trimdas gados bija spiesta nebeidzami lāpīt un pāršūt savus un Raiņa apģērbus? Vai saglabātie konfekšu papīriņi stāsta par to, ka labas konfektes dzejnieki nebaudīja bieži? Atbildes katram ļauts meklēt pašam. Izstādē darāmais ir arī bērniem — puzles ar Raiņa putniem veltītiem dzejoļiem, kuras radījusi Ieva Jurjāne. Saliekot puzli, bērns iemācās dzejoli, nevis iekaļ to galvā. «Atsaucoties uz frāzi «es jūs piespiedīšu mīlēt Raini», varu tikai teikt, ka esmu sapratusi — mīlēt ir ļoti veselīgi,» saka māksliniece. Savukārt Dora Pauzere uzsver — viņas mērķis bija vēlreiz atgādināt, ka unikālā Raiņa un Aspazijas bibliotēka, kā to paredz Raiņa testaments, ir publiski pieejama. Ikviens var nākt grāmatas un žurnālus šķirstīt, lasīt un pētīt. Un varbūt atrast vēl kādu neatklātu putna spalvu, ar roku rakstītu zīmīti vai matu sprogu.
Izstāde Negaidīti priekšmeti. Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā 30 līdz 15. decembrim.
Izstāde iemieso muzeoloģes Doras Pauzeres izpratni par «dzīvu muzeju» — tādu, kurš nav putekļiem klātu eksponātu kopums, bet personisks stāsts par cilvēkiem un laikmetu.
Foto — Lauris Aizupietis
The post Dižgaru mazie noslēpumi appeared first on IR.lv.