Kāda ir pensiju jēga? Ne jau lai kāds kļūtu bagāts no šī vecuma pabalsta vai saņemtu to naudu, ko tas kaut kādā laika posmā ir iemaksājis sociālajā apdrošināšanā. Pensijas jēga ir, lai cilvēki vecumā neciestu no nabadzības, lai mēs kā sabiedrība spētu nodrošināt, ka šis vecais cilvēks būtu paēdis un dzīvotu siltumā. Attīstītajās valstīs šī sistēma strādā, tikai ne pie mums.
Pēc 30 neoliberāliem gadiem ar flat income tax (visiem vienādu ienākuma nodokli) eksperimentu, kur joprojām neviens nav notiesāts par korupciju, ar milzu nodokļiem tiek aplikti tie, kuri pelna vismazāk. Valstiski tiek melots, sakot, ka veselības aprūpe un nevienlīdzības mazināšana ir prioritātes, bet realitāte ir citādāka, mēs esam atgriezušies pie ragaviņām un meža, jo kā citādāk varētu raksturot situāciju, kur pēc VSAA datiem mums ir 4037 vecuma pensionāri, kuri saņem 20 eiro mēnesī. (Man nav īsti skaidrs, kas tā ir par pensiju, ja reiz mums minimums ir 70,03 eiro, bet pie šādiem skaitļiem var tikt jebkurš, apskatot “Pensiju skaita sadalījumu pēc apmēra”.) Savukārt 2093 pensionāru saņem no 20 līdz 70 eiro, 8420 saņem 70 – 90 eiro, bet no 90 līdz 110 eiro saņem 12 771 pensionārs. Katram šim cilvēkam ir savs stāsts, un nav tā, ka 27 321 cilvēks ir gulējis uz krāsns lāviņas četrdesmit sava mūža gadus un vispār neko nav darījis, kā to, iespējams, iztēlojas FM ministrs Reirs: “Bet ir jāatceras, ka to saņem tie cilvēki, kas vispār nav piedalījušies pensiju sistēmā. Minimālā pensija, minimālais sociālais pabalsts ir tad, ja cilvēkam nav darba stāža un viņš nav piedalījies pensiju sistēmā.”
Kas ir šie cilvēki, kuri saņem pensijas līdz 100 eiro vai nedaudz pāri un kuri vecumdienās ir pilnībā atkarīgi no saviem bērniem vai nabadzības?
Tie ir cilvēki, kuri piedzima nepareizā laikā un nepareizā valstī. Kuri nebija tik izmanīgi, kā daļa, kuri gāja pensijā starp 1996.-1999.gadu, kad, iemaksājot pēdējo pirmspensijas gadu prāvas summas sociālajā apdrošināšanā, tika “nopelnītas” varenas pensijas visiem atlikušajiem dzīves gadiem. Tie, ir cilvēki, kuri neaizbrauca strādāt uz ārzemēm un nenopelnīja izdzīvošanas cienīgu pensiju. Tie ir cilvēki, kuri palika tepat, kuri strādāja vienkāršus darbus, kuri neizmantoja sistēmu.
Tie ir daudzi radošo profesiju pārstāvji, kuri sevi ir uzturējuši, pārdodot savu mākslu, publicējuši dzejoļus, komponējuši dziesmas. Daudzi ir bijuši pašnodarbinātie un sociālajos nodokļos maksājuši grašus, jo ienākumi ar radošo darbību ir nepastāvīgi, līdz ar to ir grūti nomaksāt gan īri, gan nopelnīt iztikai, lai pietiktu pāris menešiem uz priekšu. Protams, var teikt – paši vainīgi, bet ne jau visiem par koncerta rīkošanu un dziedāšanu maksā kā uz Latvijas simtgadi. Lūk, šie radošie līdzcilvēki ar mazajām pensijām ir valstiski padarīti par nabagiem.
Tie ir cilvēki, kuri kādu savu dzīves daļu paspēja nostrādāt, kolhozos un rūpnīcās un kuru profesionālās dzīves sabruka līdz ar Padomju Savienības sabrukšanu, kuri 90.gados stāvēja pie tirgus lavočkām un pārdeva mums visiem noderīgas lietas. Mūsu radiniece, kurai ir 90 eiro pensija, dzīvo laukos un savā laikā strādāja kolhozā. Kad tas likvidējās, četri bērni vēl bija mazi, viņa turpināja strādāt savā piemājas saimniecībā, gādājot lielajai ģimenei iztikšanu. Tagad savos 70 gados, protams, viņai, tāpat kā daudziem, ir rūgtums uz valsti, četri bērni, kuri strādā un maksā nodokļus, ir izaudzināti, un labi, ka tā. Jo tas ir viņas vienīgais atbalsts. Bet ko darīt pensionāriem, kuriem bērnu nav vai tie nespēj palīdzēt?
Ministrs Reirs Dienas intervijā lepojas: “Tostarp pirmoreiz 10 gados tiks palielināta minimālā pensija, kas ilgu laiku bija 64 eiro, – ir novirzīti 10 miljoni tās palielināšanai, kas varētu dot 10 eiro pieaugumu.”
Lai arī kāds darbs būtu darīts, ir grūti saprast minimālās pensijas. Ja ir nostrādāts no 31 līdz 40 gadiem, tad ar oktobri minimālā pensija tiek paaugstināta līdz 120 eiro, bet, ja 41 un vairāk darba stāža gadu, tad minimālā pensija būs 136 eiro. Ieklausieties, cilvēks ir nostrādājis 41 gadu un mūsu valstī ir likums, kas izrēķina, ka šim cilvēkam pensija būs 136 eiro! Likums, kas nolemj cilvēku nabadzībai.
Par šodienas pensionāriem maksā šodienas strādājošie. Paskatīsimies, cik daudziem cilvēkiem, kuriem uz papīra ir 500 eiro, šodien ir jāstrādā, lai nomaksātu valsts pensiju Latvijas bagātākajam pensionāram – 19 000 eiro mēnesī. Mums ir viens no visaugstākajiem sociālajiem nodokļiem Eiropā – 35,09%, no kura darba devējs maksā 24,09%, bet darba ņēmējs – 11%. Valsts pensiju apdrošināšanai aiziet 24,50%, kas no 500 bruto algas, rupji rēķinot, ir apmēram 120 eiro mēnesī. Tātad 158 strādājošie ar bruto algu 500 eiro veselu mēnesi strādā, lai vienam cilvēkam izmaksātu šādu pensiju.
2017. gadā bija 894 000 strādājošo, kuriem jāuztur pensionāru skaits 549 518 (no kuriem 449 126 ir vecuma pensionāri). Mums ir top 10 pensiju saņēmēji, kuru pensijas, kopā saskaitot, vienā mēnesī valstij izmaksā 70 000 eiro, tātad 583 strādājošiem ar 500 eiro bruto algu (te būs pārdevēji, kasieri, sanitāri, māsiņas utt.) jāstrādā, lai uzturētu šos te 10 pārtikušākos pensionārus. Desmit pret 583 – skan brutāli.
Skaidrs, ka pensiju sistēma ir nekavējoties jāpārskata, jo vecajās Eiropas valstīs, kas ir pastāvējušas vairāk nekā 30 gadu, ir pensiju griesti, kas ir līdzīgi vidējai algai valstī.
Tā kā mums vidējā alga ir ap 1000 eiro, tad arī valsts pensiju griestiem būtu jābūt 1000. Protams, ja valsts var atļauties, griesti var būt arī augstāki, bet jāsaprot, ka sociāla apdrošināšana var vienā brīdī bankrotēt, ja pietrūks strādājošo, kas to uztur. Latvijas negatīvā demogrāfiskā tendence uz to arī pastarpināti norāda.
Vecajā Eiropā ir noteikta minimālā pensija, kas ir vidēji ap 500 eiro. Tieši tik arī pietiktu Latvijā, lai par to varētu izdzīvot vientuļais pensionārs. Savukārt pensionāru pārim minimālā pensija varētu būt ap 700 eiro, jo, divatā dzīvojot, komunālie pakalpojumi ir tikpat lieli, cik dzīvojot vienam.
Latvijā tikai 11% no visiem pensionāriem saņem vairāk par 500 eiro mēnesī. Tātad 89% pensionāru uztur viņu bērni vai arī viņiem jāstrādā, kamēr veselība to atļauj.
Aptaujāju Facebook savus draugus – gandrīz visi katru mēnesi pārskaita vecāku kontā naudu iztikšanai. Atkarībā no vecāku pensijas, tiek subsidēts viss – zāles, dzīvokļa īre, apkure, bet, kopā saskaitot (pensija+ palīdzība no bērniem) veido apmēram šo te 500 eiro izdzīvošanas minimumu vientuļam pensionāram. Ja, piemēram, pensija ir 270 eiro uz rokas, tad bērni kontā ieskaita 300 eiro. Ar šo naudu pietiek, lai pensionārs varētu dzīvot mazpilsētā mazā dzīvoklītī ar labierīcībām. Ja bērnu nav, tad mūža beigās ir jāmeklē ar krāsni kurināma istaba un jāmēģina izdzīvot. Zobu protēzes vien izmaksā 500 eiro. Nav noslēpums, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju, ieskaitot jaunos, pie zobārsta sen neiet, jo cenas sasniegušas pārtikušo valstu līmeni. Arī dzīvokļu īres cenas ir ļoti cēlušās, un šodienas strādājošie, kuri īrē dzīvokli, diezvai to varēs atļauties, kad būs pienākusi pensija. Līdz ar to sociālo māju celtniecība ir vitāli nepieciešama, kur izmitināt nākotnes pensionārus, ja pensijas turpinās būt līdzšinējā līmenī. (Patlaban ejot pensijā vidējā pensija ir 370 eiro.)
Kā varētu izcelt mūsu līdzcilvēkus no nabadzības, jo ieplānotā pensiju indeksācija nevienlīdzību nemazinās, tikai izšķaidīs grašus starp visiem pensionāriem? Kā vajadzētu indeksēt pensijas, lai mazinātu NEVIENLĪDZĪBU? Jebkuram loģiski domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka pensijas starp 20 un 500 būtu jāindeksē proporcionāli tā, ka mazās dubultojas, (nebūs taču neviens pilsonis pret, ka 20 eiro pārtaps par 40) un indeksācija proporcionāli samazinās līdz 500 eiro. Savukārt pēc 500 eiro pensijas nebūtu jāindeksē, vismaz pagaidām, kamēr “mums nav naudas”. Tā būtu solidarizēšanās ar līdzcilvēkiem.
Vajadzētu domāt par universālu pabalstu 500 eiro mēnesī visiem iedzīvotājiem pēc 65 gadu sasniegšanas. Mums ir universālais bērnu pabalsts, skolēnu brīvpusdienas un braukšanas kartes skolēniem – kuriem vajag un kuriem nevajag. Kāpēc tad ne visiem pensionāriem 500 eiro universālās pensijas? Izklausās pēc utopijas, bet tā ir citās attīstītās pasaules valstīs. Cilvēks, kurš ir pārticis, pats krāj naudu privātos pensiju fondos, bet valsts apmaksā pensiju pabalsta veidā iztikšanas minimumu ar domu, lai vecie ļaudis nebūtu uz ielām un neubagotu, kā tas bija līdz 1889. gadam, kad pirmo reizi pasaulē, Vācijā, kanclers Bismarks ieviesa vecuma sociālās apdrošināšanas sistēmu. “…those who are disabled from work by age and invalidity have a well-grounded claim to care from the state.” Runāšanai, ka tad jau nav jēgas maksāt sociālo nodokli, ja nedabūs lielas pensijas, ir muļķīga, jo katrs jau nemaksā par sevi, bet iegulda savu naudu visas sabiedrības sociālajā apdrošināšanā. Piedodiet, bet tas ir vienīgais veids, kā apdrošināšana strādā. Veselie maksā par slimiem un jaunie par vecajiem.
Mums visiem ir vajadzīgas sociālās garantijas, lai kādā no savas dzīves posmiem nenonāktu nabadzībā, jo visi ātrāk vai vēlāk būsim slimi, nespējīgi vai veci. Taču šīs garantijas ir iespējamas tikai valstīs, kurās ir progresīvais nodoklis uz visiem ienākumiem, izskausta korupcija un sabiedrība darbojas uz godīguma principiem. Tātad, ja to gribam, tad mums kā sabiedrībai ir jāpieņem šis izaicinājums.
Autore ir partijas Progresīvie valdē
The post Iesprostotie pensionāri appeared first on IR.lv.