Trauslā un dumpīgā jaunība romāna Jelgava ‘94 ekranizācijā
Kādu motīvu vadīti iesit skatīties filmu Jelgava ‘94? Vai tāpēc, ka tā ir balstīta rakstnieka Jāņa Joņeva populārajā atmiņu romānā? Vai, iespējams, lai domās atgrieztos savos pusaudžu un dumpības gados, ko atceraties gan ar nostalģiju, gan zināmu atvieglojumu, ka tie nu ir garām uz neatgriešanos?
Režisora Jāņa Ābeles filma spēs izlavierēt, lai apmierinātu abus šos intereses avotus. Taču mums nevajadzētu Jelgava ‘94 kinoversijai uztiept grūti īstenojamas ekspektācijas par nesaraujamu līdzību ar grāmatu, kuru lasot, katrs prātā esam «ekranizējuši» pa savam. Ir skaidrs, ka bez grāmatas nebūtu filmas, taču, cik nu tas ir iespējams, kinolente ir jāuzlūko kā autonoms darbs, ko no literārā pirmavota atvasinājuši režisors Ābele un scenārists Matīss Gricmanis. Viņu radītais kino ir godīgs un iejūtīgs skats uz pieaugšanu — savas vietas un vides meklējumiem, kuru laikā ir pieļauta ne viena vien kļūme vai piedzīvota sadursme ar pieaugušo pasauli.
Ar padomju pilsoņa rēgu
Esmu dzirdējusi, ka filmu Jelgava ‘94 salīdzina ar Jura Podnieka leģendāro dokumentālo darbu Vai viegli būt jaunam? Lai arī salīdzinājums ir pārspīlēts un kinematogrāfiski darbi ir visai attāli, abos ir kāda kopīga iezīme — jaunu cilvēku buntošanās pret to, kādam sabiedrības izpratnē ir jābūt «pareizam» pilsonim. Abos gadījumos šī maķenīt autoritārā pareizuma izpratne nāk no padomju dogmām.
Vai viegli būt jaunam? tika uzņemta 80. gadu beigās, bet Joņeva romāna un arī Ābeles filmas stāsts noris 90. gadu vidū. Abos pieaugušie apņēmīgi cenšas paaudzi ierobežot kusli paklausīga sabiedrības locekļa rāmjos. Un Jelgava ‘94 jaunieši, likumsakarīgi, vēlas rezignētos pedagogus un vecākus ātri vien nomainīt pret citiem ideāliem — grandža un metālmūziķiem, viņu faniem. Filmā dzīves nogurdinātie pieaugušie, piemēram, skolas direktore (Guna Zariņa) un fizkultūras skolotājs (Andris Keišs), apzināti iegūst kariķētas aprises. Turpretim Ievas Puķes spēlētajai galvenā varoņa mātei piemīt maigs, taču nekādā ziņā ne muļķīgs naivums.
Teatralitāte un patiesība
Humoristiskās toņkārtas, tajā skaitā anekdotiskie pieaugušo pasaules personāži, pārsvarā ir koncentrētas sākuma daļā; filma apgriezienus uzņem visnotaļ gausi, dažbrīd iekrītot iestudētas teatralitātes lamatās. Piemēram, apspēlēts arī šķietamais stāsta pagrieziena punkts — ziņas par grupas Nirvana līdera Kurta Kobeina pašnāvību, kas, disonējot ar informācijas traģisko būtību, filmā izskan korekti nolasītā radiodiktores balsī.
Pēc šā brīža galvenais varonis Jānis (Bruno Bitenieks), kā jau četrpadsmitgadniekam pieklājas, mulsi un neveikli sāk dreifēt pretim metāla subkultūrai. Gan Bitenieks, gan viņa varoņa draugus spēlējošie Alekss Tauriņš izteiksmīgā metālista Nāves lomā un Endijs Žuks Zombja lomā ir filmas tīrradņi. Viņi kā cimds ar roku sader ar saviem varoņiem, piešķirot vēstījumam autentiskumu un cilvēcisku godīgumu.
Jaunības trauslums
Kinodarbs pa īstam «atsperas» salīdzinoši tuvu finālam, kad stāstam izdodas satvert trauslo sajūtu: ko tad īsti nozīmē būt jaunam ne tikai Jelgavā un ne tikai deviņdesmitajos? Aiz bravūrīgajām izteiksmēm slēpjas ievainojams trauslums, neziņa par nākotni un pirmie soļi mīlestībā, kas nepārliecības un baiļu iespaidā aizved ne tur, kur iecerēts.
Nedaudz žēl, ka filmas veidotāji pieņēmuši lēmumu neattīstīt paralēlās sižeta līnijas, piemēram, izbēgušo cietumnieku skrējienu, ainu ar bandītu skūtgalvi, kas savā mašīnā paņem tikko pa logu izlēkušo Jāni, kā arī neizprotami apcirpto konflikta situāciju ar Nāves tēvu. Tās uzplaiksnī kā epizodiskas parādības, taču tikpat labi būtu integrējamas kopējā stāstā kā daļa no pusaudža Jāņa pieredzes.
Taču arī režisora izvēle koncentrēties uz galveno varoņu savstarpējām attiecībām nav greiza — ar to pilnībā pietiek, lai izveidotu atklātu un ticamu stāstu par pieaugšanu, kāds neatkarīgās Latvijas kinematogrāfā ir retums.
oooo
Jelgava ‘94. Rež. Jānis Ābele.
The post Šis metāls nav inerts appeared first on IR.lv.