Farmācijas ķīmiķe Maija Dambrova atzīst — endorfīnu rašanās ķermenī, kad pētnieks izdara jaunu atklājumu, ir pielīdzināma atkarībai. Viņa var lepoties ar 118 starptautiskiem patentu pieteikumiem, tikko saņemta Valtera Capa balva par izcilību profesijā
Protams, man ir baltais halāts, varam iet uz laboratoriju, bet tur katrs stūris jau fotogrāfu apgūts, saka Maija Dambrova. Pārmaiņas pēc viņa vairāk novērtētu portretu parastā apģērbā tepat, savā kabinetā Latvijas Organiskās sintēzes institūtā (OSI) — līdzās rozēm, ko darbabiedri dāvinājuši saistībā ar Valtera Capa balvu. Zinātņu akadēmijas augstākais apbalvojums 4. septembrī Dambrovai ticis par sasniegumiem zinātnē un starptautiski atzītiem izgudrojumiem. Asteres Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesorei pasnieguši jaunie doktorantūras studenti.
Maija iekārtojas nevis ierastajā vietā pie rakstāmgalda, bet uz dīvāniņa kabineta otrā pusē. Zem kolēģa, ķīmijas zinātņu doktora Gunāra Tirzīša gleznas. «Nosaukums ir Karalis dusmojas, tomēr man šķiet, ka tā ir optimistiska — redzams saullēkts, jaunas dienas sākums,» viņa ierunājas. «Tas brīdis, kas man vislabāk patīk atklājumos! Mēs, farmakologi, zinām, ka dabīgās vielas, endorfīnus, paši varam saražot: mīlēt, klausīties mūziku, sportot, garšīgi ēst… Bet zinātniekiem, kuriem ir izgudrotāja gēns, adrenalīnu rada arī saprašana: tu esi pirmais, kas kaut ko ir apjautis, iedomājies! Līdzīgi kā saullēktā — tev ir unikalitātes sajūta uz šīs pasaules. Ja kādreiz to esi piedzīvojis, gribas atkal. Pozitīva atkarība!»
Gleznai līdzās novietotā fotogrāfijā ar sniegotu virsotni gan neesot dokumentēts vēl viens veids, kā Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja tiek pie endorfīniem. To uzdāvinājusi kalnos kāpēja, Latvijas Universitātes docente Līga Plakane. «Sadarbojamies fiziskās aktivitātes un metabolisma pētījumos,» komentē Maija. «Viņa teica: jūs esat lieli, bet atcerieties — ir dažas virsotnes, kas vēl neaizsniegtas! Mēs ar kolēģiem mēdzam paskatīties uz šo attēlu.»
Plaukts kabineta otrā pusē, virs Maijas rakstāmgalda, gan liecina par ko citu. Pirmā sieviete, kas saņēmusi 2004. gadā iedibināto Minox fotoaparāta izgudrotāja vārdā nosaukto balvu, būs tikusi pie visiem mūsu reģionā pazīstamajiem panākumu marķieriem, izņemot Nobela prēmiju. Līdzās Upsālas Universitātes farmācijas biozinātņu doktores diplomam un RSU Gada zinātnieces godarakstam novietota Baltijas Asamblejas balva zinātnē, Laiks Ziedonim statuete kategorijā Taureņu uzbrukums, L’Oreal apbalvojums sievietēm zinātnē.
Saeimas deputāts, matemātiķis Jānis Vucāns Valtera Capa balvas ceremonijā citēja Dambrovas pašas teikto, 2016. gadā saņemot Baltijas Asamblejas žūrijas augstāko novērtējumu. «Ceru, ka mans piemērs ietekmēs arī citus lauku skolu beidzējus izvēlēties zinātni kā iespējamo karjeru un stiprinās ticību jauniešos, ka ar godīgu darbu, pozitīvu enerģiju un talantu iespējams sasniegt virsotnes un gūt panākumus.»
«Jā, esmu pabeigusi Gulbenes 1. vidusskolu,» pasmaida profesore. «Man vispār vajadzēja mācīties lauku skolā, jo nedzīvoju Gulbenē, bet mājā aiz pilsētas robežas. Taču mācību daļas vadītāja ieskatījās man acīs, paņēma. Skolu beidzu ar zelta medaļu, aizgāju studēt uz Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti. Ja man prasa, vai tad Rīgas dāmām arī vajag to sajūtu, ka rokas pieliktas pie zemes, parasti saku, ka esmu lauku darbu normu bērnībā izpildījusi. Kaimiņu mājas saimnieks dzina sievu skatīties, kā pareizi jākrauj siena gubiņa. Man bija kādi 12 gadi, nāca lietus, vecāki bija darbā, un es biju sapratusi, ka vajag glābt situāciju.
Puskilometru garas biešu vagas, desmitiem kilogramu savākti ārstniecības augi — tos varēja aptiekā nodot…»
Tad zinātniska atklājuma salīdzinājums ar saullēktu izklausās pavisam citādi — esat dabā daudzreiz piedzīvojusi šo jaunas dienas atklājēja prieku.
Eksperimentu rezultātus mēdzu salīdzināt arī ar puzles daļiņām. Tie, kas ir likuši puzles, zina, ka ir brīdis, kad pēkšņi sāc redzēt kopainu. Vari salikt to stāstā, ko sakarīgi pastāstīt citiem zinātniekiem. Viņi citēs to savos rakstos, tas būs mācību grāmatās.
Internetā meklēju publiski pieejamo informāciju par jums, tā nepārtraukti mainās: patentu pieteikumu skaits, h-indekss…
Jā, Hirša jeb citējamības indekss. Ja Google Scholar vietnē tas ir 28, tātad manas publikācijas ir citētas vismaz 28 reizes. Bet faktiski publikāciju ir vairāk nekā simts, un visvairāk citētā ir citēta vismaz 130 reižu. Piemēram, Hirša indekss 5 būs gan tam, kuram ir tikai piecas publikācijas, kas citētas tūkstošiem reižu, gan tam, kam ir 100 publikāciju, citētas piecas reizes. Lai arī daudzi to kritizē, tas tomēr ir zināms rādītājs! Mana pieredze liecina: kamēr tev šis indekss nav vismaz 20 — un tas prasa zināmu laiku! —, ir grūti iekļauties nopietnos Eiropas zinātnes konsorcijos.
Bet tikpat labi, piemēram, Caps — es nezinu, vai viņam vispār jelkad bija Hirša indekss. Viņš izgudroja savu fotokameru, ar to ir slavens.
Skaidrs, ka mani patenti ir nākuši caur dabaszinībām, tomēr tas neizslēdz iespēju, ka nākamgad izdomāšu, negribu teikt, ka jaunu fotokameru, bet citu pielietojumu, piemēram, binoklim. Kad gribi būt pirmais pasaulē, jāspēj paskatīties uz lietām tā, kā citi iepriekš nav darījuši. Tieši tā, kā par attiecībām raksta sieviešu žurnāli: «Ja tu dari visu laiku vienu un to pašu un ceri uz citu iznākumu — nebūs tur cita iznākuma! Jāmēģina kaut ko mainīt!»
Mūsu laboratorijā ir mediķi, biologi, farmaceiti, veterinārzinātniece. Katrs skatās no sava redzes leņķa, tad ir vislielākā iespēja atrast ko jaunu.
Jūs sākāt ar ķīmiju, bet studējāt arī bioloģiju?
Jā, man ir maģistra grāds bioloģijā, doktora grāds farmaceitiskajās biozinātnēs. Kad kļuvu par laboratorijas vadītāju, kā smejos, sapratu, ka man ir jāmāk skaitīt naudu. Ieguvu arī maģistra grādu biznesa administrācijā. Tas īstenībā palīdz darboties akadēmiskās un industriālās zinātnes saskarsmes punktos, kad ir jārunā ne tikai ar zinātniekiem, bet arī ar menedžmenta pārstāvjiem.
Mazliet nojaušu, kādi plāni varētu būt katrai no šīm pusēm. Pat kad runājam vienā valodā, man bieži ir sajūta, ka es tulkoju. Tik atšķirīgas pasaules! Zinātnieki mēdz iegrimt garos skaidrojumos, atvainojas, ka tas un šis nav iznācis, kā plānots. Secinājums ir pašās beigās, kad menedžeri jau sen ir aizmiguši.
Bet industrijas interese jānoķer pirmajās minūtēs! Tieši tāpat kā medijos — vajadzētu virsrakstu, tad pāris teikumus boldā. Un tikai tad tiem, kurus tas īpaši interesē, sākt izskaidrojumu.
Paralēli zinātniskajai darbībai iegūt grādu biznesa administrācijā tagad kļūst populāri?
Patiešām nezinu. Bet jau skolā ir jāiedveš, ka tas nav izņēmuma gadījums, ka tas ir normāli. Es to sapratu, kad kļuvu par vadītāju. Personāla jautājumi, grāmatvedība, projektu rakstīšana, kas ir kā mazs biznesa plāns… Kad esi rakstījis tikai zinātniskos rakstus, ir grūti.
Mēs varam sēdēt ar visģeniālākajām idejām, bet, ja nedabūsim finansējumu, tad tās paliks gaisā karājoties. Ir jācīnās par finansējumu! Mums ir veiksmes stāsti tepat Latvijā. Ar ES Apvāršņa programmas finansējumu 1. novembrī OSI sāks lielisku projektu sadarbībā ar Upsālas Universitāti, austriešiem un vāciešiem — par taukskābju metabolismu smadzenēs.
Janvārī ar Rīgas Tehnisko universitāti un RSU sāksim Baltijas Biomateriālu ekselences centra projektu. RTU ir apsolījuši tādu «atspēriena» sanāksmi, kādu Rīga vēl nav pieredzējusi. RTU sintezēs biomateriālus, bet to eksperimentālā izpēte sāksies pie mums, OSI. RSU Farmācijas fakultāte un Stomatoloģijas institūts strādās tālāk, ar klīniskajiem pētījumiem. Šie materiāli tiešām varētu būt izmantojami vai nu stomatoloģijā, vai citur, kur vajag aizvietot kaulus.
Ja skatās manu CV — vai dieniņās, cik daudzus gadus ir strādāts vienā vietā! Bet vienmēr saku: «Vecāki, ja jums mājās ir bērni, kuri uzdod jautājumus, uz kuriem nevarat atbildēt ne jūs, ne skolotāji, tad viņus vajag bīdīt uz zinātni! Te katra diena ir citāda.»
Tātad tas ir stereotips, ka zinātnieki laboratorijās darbojas izolēti?
Pirms dažiem gadiem konsultējām Jauno Rīgas teātri, viņiem bija izrāde Iedomu pasaules. Guna Zariņa spēlēja zinātnieci. Viņi bija atbraukuši uz mūsu laboratoriju apskatīties. Toreiz biju jaunāka, viņi meklēja laboratorijas vadītāju, ienāk manā istabā, paskatās un aiziet citur. Ieraudzīja uz galda publikāciju, tur kaut kas bija pasvītrots, jautāja, vai var to paņemt. Tā bija arī uz skatuves.
Tad viņiem izspruka jautājums: «Vai jūs ārpus darba ar normāliem cilvēkiem arī satiekaties?»
Mēs esam visnotaļ normāli cilvēki. Labi, ir reizes, kad vajag kaut ko saraut, bet parasti arī laikus ejam mājās. Pavelkam uz zoba kolēģus, kuri paliek ilgāk, — jums ir slikta darba plānošana!
Es vienmēr saku: ja nav kaifa no procesa, tad nevajag! Vai nu patīk tas, ko dari, vai ar šausmīgu ziedošanos kaut ko izdari un pēc tam sāc prasīt, ka esi vēl kaut ko papildus pelnījis par to.
Jā, man patīk tas, ko es daru. Ir labākas dienas, un ir sliktākas, bet vidējā līnija tomēr ir uz augšu.
Minējāt, ka ar RTU profesoru Tāli Juhnu braucāt uz konferenci Tallinā, četras stundas uz katru pusi, ceļā paspējāt izdomāt sadarbības projektu.
Jā, radās doma, ka tie reaktoriņi, ko viņa laboratorijā izmanto ūdensvada ūdens kvalitātes pētījumiem, varētu tikt pielietoti arī, lai imitētu kuņģa zarnu trakta darbību. Tur ir citi mikroorganismi, bet sistēmu varētu izmantot to pašu.
Bet Biomateriālu ekselences projektā strādāsim kopā ar RTU Materiālu zinātnes centru, Jāni un Dagniju Ločiem. Ārzemēs taisa 3D printus žokļiem, kur ir izoperēts kauls un vajag kaut ko ielikt vietā. Vai arī ceļgalu skrimšļus. Protams, turpināsies arī tie pētījumi, kuros mums ir iestrādes. Turklāt meklēsim jaunus darbiniekus — gan biomateriālu izpētei, gan tādus, kuri māk strādāt ar konfokālo mikroskopu. Ļoti interesē tie latvieši, kuri ir ārzemēs!
Mums ir lieliskas iespējas, kā Briselē to mēdz saukt, «izcilības saliņa», kur ir gan aparatūra, gan pieredze. Piedalījāmies Aliance 4 Life projektā, kas apvieno 10 stipras Austrumeiropas institūcijas un universi-tātes. Jaunie zinātnieki, kas izstrādā postdoktorantūras grantus, esot šajā laboratorijā, ir kāpinājuši savu tempu. Nevis pievienojies un sāc soļot pa trotuāru, bet uzlec uz slīdošās lentes!
Ja mēģināsi aizbraukt strādāt tur, kur ir ļoti prestiži, stāvēsi rindā. Labi, tie, kas ir superizcili, vienmēr izsitīsies cauri, bet arī tas reizēm var aizņemt laiku. Īstenībā Austrumeiropā — gan Čehijā, gan Ungārijā, gan arī Latvijā — ir vietas un laboratorijas, kuras vajadzētu vairāk popularizēt. Skaidrs, ka ir publikācijas un Hirša indeksi, kas rāda, ka mēs kaut kas esam. Bet ir savākta arī aparatūra un pieredze. Pa mūsu māju ir staigājuši Lielbritānijas profesori, teikuši, ka viņi mūs apskauž. Neesam milzīgi, bet kāds industrijas pārstāvis no Amerikas izrunāja teikumu, ko tagad izmantoju laboratorijas reklāmai: «Fast, efficient and reliable.» (Ātri, efektīvi un uzticami.) Visu izdarām ātri, mums var uzticēties, un to darām patiešām efektīvi. Negaidot viņu jautājumus, jau esam izdomājuši risinājumus, arī viņiem palīdzam iegūt paātrinājumu un nonākt līdz risinājumiem ātrāk.
Mums pa ārstniecības augu līniju ir sadarbības projekts ar Vides risinājumu institūtu Cēsīs un Priekuļos. Viņi ir lielākie ārstniecības augu audzētāji Ziemeļeiropā, sadarbībā ar mums ES struktūrfondu projektā mēģinās audzēt deviņus pavasara ārstniecības augus. OSI palīdzēs ar ķīmiskajām analīzēm. Jauks piemērs, kā pielietojamās zinātnes pārstāvji sadarbojas ar akadēmisku institūtu!
Ārstniecības augu pētniecību bijāt domājusi pārvērst vecumdienu hobijā.
Tā tiešām nav anekdote: kad pēc studijām pārcēlos atpakaļ uz Latviju, dzīvoju dzīvoklī, kur bija četras grāmatas ar latviešu tautas ticējumiem. Pašķirstot konstatēju, ka daudzos pieminēti ārstniecības augi, bet zinātniski tas nekad nav apskatīts. Gadiem esmu lekcijās teikusi, ka varbūt Slīteres purvā aug smalkākā pretvēža vielu saturoša zālīte, tikai mēs to neesam pameklējuši. Domāju — kad pensionēšos, iešu cauri šiem ticējumiem. Bet tad atnāca enerģiska farmaceite Inga Sīle un teica: gribu par šo taisīt doktora grādu.
Nebija žēl?
Nē. Ar Ingu aizdevāmies uz Latvijas Nacio-nālās bibliotēkas fondiem paskatīties, kas ir dažādās lapiņās sarakstīts. Savukārt folkloristiem likās interesanti, ka farmaceits iet pāri šim nepublicētajam materiālam. Pieņemu, ka arī Ingai būs kāda publikācija kopā ar «nefarmaceitiem». Ja ir izveidojusies laba darba komanda, tad ir jāizmanto tās pozitīvās puses. Labāk visi esam publikāciju līdzautori, nekā kāds cīnās ar vienu lietu gadiem un netiek uz priekšu.
Jums ir 25 starptautisku patentu pieteikumi.
Kā skaita. Tie, kas izvirzīja Capa balvai, ir saskaitījuši 118, dalot atsevišķi pa valstīm. Tās visas ir jaunas zāles. Gan pa sirds asinsvadu sistēmas, gan diabēta līniju, enerģijas metabolisma regulācijai, aterosklerozei, vēl cita viela — atmiņai, epilepsijai.
Atklājēja prieks, par ko runājām sākumā, arī sakrīt ar starptautisko patentu skaitu, vai tas tomēr ir individuāls process?
Ne gluži. Atceros brīdi, kad, vēl būdama doktorante Upsālā, sarunā ar kolēģi pēkšņi atskārtu: te būs raksts! Bija sajūta, ka kaut ko esmu sapratusi. Man patīk mācīt, piespiežot studentus izdarīt kaut ko pašiem. Lai viņi tālāk aiziet ar sajūtu: es, pirmkārt, to varu; otrkārt, es to izdarīju. Tas ir publicēts, patentēts. Citi var veikt savu zinātnisko darbu, balstoties uz to, ko jau esi izdarījis.
Nav vairs tik daudz lauku bērnu, kuri paši zinātu, ka viņiem jāsakrauj tā siena kaudze!
Bet šīs bažas bija arī tad, kad mēs bijām bērni. Vecmāmiņas teica: «Šitie jau ir pilnīgi bandīti!» Paiet gadi, un tie paši bandīti ir direktori, akadēmiķi un profesores. Laiku pa laikam mainās situācija. Mēs jau nezinām, kāda pasaule tālāk būs. Varbūt tieši tie, kas šobrīd aug, būs ideāli pielāgoti dzīvei pēc gadu desmitiem, par ko mēs īsti nevaram spriest.
The post Zinātnes saullēktā appeared first on IR.lv.