Jau martā Honkongā sākās pirmās protesta akcijas pret Ķīnas iecelto pašpārvaldi, bet pēdējos divos mēnešos tās pārvērtušās milzīgā aktīvisma vilnī
Viņš jau vairāk nekā gadu ir ieslodzīts cietumā uz nošķirtas salas, taču tieši 28 gadus veco Edvardu Leunu var uzskatīt par gaismas bāku jau divus mēnešus ilgstošajiem plašajiem protestiem Honkongā, kuriem viena izteikta līdera nemaz nav.
Tieši Leuns radīja saukli «Atgūsti Honkongu!», ko tagad visbiežāk skandina demonstranti. Viņš bija viens no pirmajiem, kas, protestējot Honkongā, deva priekšroku konfrontējošai taktikai. Un tieši viņš skaļi deklarēja: mēs nevēlamies kļūt par kārtējo pilsētu, kuru pēc savām iegribām vada Ķīnas Komunistiskā partija.
Protesti sākās jūnijā, kad Honkongas iedzīvotājus sadusmoja Pekinas ieceltās valdības likumprojekts, kas paredz aizdomās turētu personu izdošanu kontinentālajai Ķīnai. Nedēļām ejot, galvenā prasība apaugusi ar papildu pretenzijām: sūdzībām par arvien pieaugošo mājokļu dārdzību, negodīgām vēlēšanām un policijas brutalitāti.
Taču galvenā pretenzija ir tieši Ķīnas pieaugošā ietekme īpašajā administratīvajā teritorijā, kur britu kolonisti savu karogu pacēla 1842. gadā un no kuras izvācās 1997. gadā, tātad pēc 155 gadus ilgas valdīšanas.
Skaļākie protestētāji ir Leuna vienaudži un vēl jaunāki cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem ir pilnīgi cita identitāte nekā lielajā Ķīnā. «Es esmu honkongietis, nevis ķīnietis,» saka 20 gadus vecā studente Kapo Čena, kas pretošanās kustībai pievienojās pirms pāris nedēļām, kad tūkstošiem cilvēku ieņēma un pilnībā paralizēja Honkongas lidostas darbu. «Protams, teorētiski man ir ķīniešu asinis, bet es tur neko nevaru mainīt.»
Dodoties uz nesamierināšanās akcijām, Čena pie muguras parasti piesprauž lapiņu ar saukli «Atgūsti Honkongu!». Un tas tagad redzams it visur. Aicinājuma autors, tagad cietumā sēdošais Leuns, pirmoreiz to sāka skandināt jau 2016. gadā. Toreiz viņš kandidēja Honkongas pašvaldības vēlēšanās un tika arestēts kautiņā ar policiju. Leuna pilnā frāze ir šāda: «Atgūsti Honkongu! Mūsdienu revolūcija.»
Tagad šis sauklis tiek interpretēts dažādi. Vieni pārmet, ka tā ir kūdīšana, lai atdalītos no Ķīnas. Citi uzskata, ka tas ir vienkāršs aicinājums aizsargāt pie brīvām vēlēšanām un brīva tirgus pieradušo Honkongas cilvēku pamatvērtības.
Pie pirmajiem pieskaitāma 62 gadus vecā Kerija Lama, kas pati ir dzimusi Honkongā, taču savās politiskajās aktivitātēs izcēlusies ar lojalitāti Ķīnai. Pirms diviem gadiem Pekina iecēla Lamu Honkongas izpilddirektores amatā, kas ir augstākais valdības postenis administratīvajā teritorijā. Viņa demonstrantu saukli dēvē par ķecerīgu aicinājumu atšķelties no Ķīnas un atteikties no formulas «viena valsts, divas sistēmas», pēc kuras Honkonga dzīvo kopš atgriešanās Ķīnas pārvaldībā.
Savukārt jaunie protestētāji un viņu atbalstītāji norāda, ka vārds «atgūsti» ķīniešu valodā tiek lietots arī, apzīmējot «atgriešanos gaismā». Viņi uzstāj, ka honkongieši vienkārši vēlas atgūt brīvības un neatkarīgu tieslietu sistēmu, kas pēdējos gados tikusi pakāpeniski vājināta.
Pilsētas asamblejas vēlētais loceklis un viens no protestu aktīvistiem Edijs Ču (41), kas vairākas reizes apciemojis Leunu cietumā, stāsta, ka ieslodzītais nekad nav bijis pārgalvīgs kaujinieks, kā viņu ataino Ķīnas propagandas mašīna, turklāt, sēžot ieslodzījumā, esot mīkstinājis savu viedokli atsevišķos jautājumos. Tajā pašā laikā politiķis savu draugu dēvē par «Honkongas revolūcijas Če Gevaru». «Jā, viņam piemīt īpaša aura, un jaunajai paaudzei viņš ir kļuvis par īpašu ikonu.»
Honkongieši, ne ķīnieši
Daudzo Honkongas iedzīvotāju pārliecība, ka viņi nemaz nav ķīnieši, apmulsinājusi ne tikai Komunistisko partiju, bet arī tās kritiķus, kuri katru gadu pulcējas uz īpašu svecīšu vakaru Honkongas centrā, lai pieminētu 1989. gadā Tjaņaņmeņas laukumā Pekinā notikušo slaktiņu.
Pēdējos gados vairākas studentu grupas nobalsoja nepiedalīties svecīšu vakarā, jo «mums nav nekāda sakara ar lielo Ķīnu», tā vietā izvēloties «fokusēšanos uz mūsu pašu identitātes politiku», skaidro Honkongā dzīvojošais izdevējs Bao Pu, kura tēvs savulaik bija liberāla amatpersona Pekinā, bet pēc Tjaņaņmeņas slaktiņa saņēma septiņu gadu cietumsodu.
Patriotisku jūtu uzplūdi esot bijuši vērojami 2008. gadā, kad Pekinā notika vasaras olimpiskās spēles, taču pēc tam interese par kontinentālo valsts daļu atkal strauji sarukusi, it īpaši pēc Sji Dzjiņpina kļūšanas par galveno valsts vadītāju 2012. gadā.
Īpaši nervozus daudzus honkongiešus dara Ķīnas valdības asā vēršanās pret uiguru un citām musulmaņu minoritātēm Siņdzjanas autonomajā apgabalā valsts ziemeļrietumos.
«Ir acīmredzams, ka kopš Sji nākšanas pie varas Ķīna arvien vairāk attālinās no liberālas demokrātijas vērtībām,» saka antropologs Alans Se, kas strādā Ķīnas Universitātē Honkongā un tagad pēta tā dēvēto «lokālistu» kustību. «Honkongas iedzīvotāji to labi redz. Viņi apzinās, ka patiesa demokrātija tur ir pavisam mazticama, tāpēc spēkā pieņemas izmisums, it īpaši jaunu cilvēku vidū.»
Honkongas Universitātes šā gada jūnijā veiktā aptaujā tika noskaidrots, ka 19—29 gadus vecu personu vidū 75% sevi identificē kā «honkongiešus», nevis «ķīniešus», «honkongiešus Ķīnā» vai «ķīniešus Honkongā.» Tas ir vērā ņemams pieaugums kopš Pe-kinas spēļu laika, kad tā uzskatīja 23%.
Gados vecāki cilvēki, kas paši vai viņu vecāki dzimuši kontinentālajā Ķīnā, sevi kā ķīniešus identificē biežāk, taču arī viņu vidū 49% sauc sevi par honkongiešiem.
To pamanījuši arī Ķīnas kompartijas līderi, kuri tagad pieprasa, lai Honkongas skolās tiktu ieviestas patriotiskās audzināšanas stundas — «Ķīnas pašlepnuma veicināšanai un koloniālisma palieku iznīdēšanai».
Zināmā mērā īpašo identitātes sajūtu Honkongas iedzīvotājos iesēja britu kolonijas pārvaldnieki, baidoties no šīs 1104 km2 pussalas un 60 salu ieraušanas Ķīnas iekšpolitiskajās kaujās, it īpaši pagājušā gadsimta 40. gados, kad savā starpā karoja Mao Dzeduna komunisti un Čana Kaiši vadītā Nacionālistu partija un kas 1949. gadā noslēdzās ar Ķīnas Tautas Republikas nodibināšanu.
Britu mēģinājumi veidot īpašu lojalitāti pastiprinājās 1967. gadā, kad Hon-konga piedzīvoja Komunistiskās partijas diriģētus grautiņus un spridzināšanas. Vietējā kolonistu valdība sāka kampaņu, kuras centrālais sauklis bija: «Mūsu tēvija ir Honkonga.»
Pēc britu aiziešanas Ķīnas ieceltā pārvalde dažādos veidos centusies veicināt lielāku identificēšanos ar Ķīnu, ieskaitot 2002. gadā notikušo mēģinājumu ieviest skolās «nacionālās izglītības» stundas. Sākoties plašiem ielu protestiem, pārvalde šo ideju norakstīja.
Tā vietā Pekina un tās vasaļi Honkongā ķērās pie dažādiem infrastruktūras projektiem — būvējot jaunus satiksmes pārvadus aktīvākai preču un cilvēku apritei. Taču arī tam sekoja negaidīta honkongiešu pretreakcija.
Vietējās asamblejas deputāts un «lokālistu» aktīvists Edijs Ču sāka vairākas kampaņas pret ciešāku fizisku Honkongas integrēšanu Ķīnā, ieskaitot protestus pret jaunas ātrvilcienu līnijas būvēšanu no Ķīnas piekrastes pilsētas Guandžou. Ču protesti lielākoties izgāzās, bet līniju atklāja pērn.
Tas nozīmē milzīgus tūristu plūdus no kontinentālās Ķīnas — pērn Honkongu, kur dzīvo 7,5 miljoni cilvēku, apciemoja 51 miljons. Iebraucēji lielākoties runā mandarīnu dialektā, kas atšķiras no Honkongā lietotā kantoniešu dialekta. Vietējos visvairāk nokaitināja zīdaiņiem paredzēto piena maisījumu izpirkšana, jo pēc vairākiem nāvējošiem saindēšanās gadījumiem Ķīnā daudzi iedzīvotāji neuzticas vietējiem ražojumiem.
Tā radās grupa Honkongas iezemieši, kurā Leuns bija viens no galvenajiem aktīvistiem. Viņi sāka aizskart iebraukušos pircējus un deklarēja, ka tā ir Atgūšanas akcija. Par savu simbolu viņi izvēlējās kolonisma ēras karogu. Bieži vien tas viss pārvērtās par ksenofobiskiem uzbrukumiem, iebraucēji tika saukti par siseņiem.
Kā ūdens
Honkongas deklarēšanu par neatkarīgu valsti atbalsta tikai sīkas, marginālas aktīvistu grupas. Tās tagad lielākoties gaismā izvelk Komunistiskās partijas propagandas mašīna, lai visus plašo protestu organizētājus varētu saukt par nodevējiem un izskaust jebkādas solidaritātes sajūtas kontinentālajā Ķīnā, ja tādas vispār eksistē.
«Daudzi uzskata, ka neatkarība būtu vēlama, taču 99% honkongiešu ir pārliecināti, ka tas vienkārši nav iespējams,» saka deputāts Lams Čuktins, kas Honkongas asamblejā pārstāv Demokrātisko partiju. Viņš jūlijā tika ievainots, kad protestētājiem uz ielas uzbruka, visticamāk, Pekinas saorganizēti gangsteri.
«Mēs visi esam ķīnieši, taču mūsu kultūra, tradīcijas un sistēma ir pilnīgi citāda, salīdzinot ar kontinentālo valsts daļu,» saka Čuktins. Jaunie cilvēki «vienkārši neuzticas centrālajai valdībai un tās marionetēm Honkongā, un viņi ir ļoti dusmīgi».
Par šo dusmu karognesēju kļuvis cietumā sēdošais Leuns. Šis vīrietis ar brillēm nezinātājiem vairāk atgādina kārtīgu grāmatvedi, nevis dedzīgu revolucionāru. Daudzu jauniešu simpātijas viņš ieguva pagājušā gada pavasarī, kas saņēma neticami bargu sodu — sešus gadus ieslodzījumā — par līdzdalību tā dēvētajā «zivju bumbiņu revolūcijā».
Vietējās varas iestādes vēlējās ierobežot ielu uzkodu tirgotājus, un, kad policisti ieradās novākt kioskus, starp nelicencētajiem pārdevējiem un kārtības sargiem sākās kautiņš. Tirgoņu pusē nostājās arī Leuns. Tiesā viņš necentās noliegt savu atbildību, gluži pretēji — godprātīgi atzinās, ka metis ar dažādiem priekšmetiem policistiem, un par to atvainojās. Viņš vienkārši vēlējies palīdzēt tirgotājiem, bet nespējis «savaldīt dusmas». Daudzi iedzīvotāji šādu atzīšanos uzskatīja par drosmīgu un godīgu.
Viņa izveidotā grupa Honkongas iezemieši nekad neguva lielu atbalstu masās, tā drīzāk bija ilūziju pārņemtu radikālu jauniešu kompānija. Taču tagad tās brīdinājums par Honkongas identitātes zaudēšanu atradis jaunu un daudz plašāku atbalstu.
«Šī kustība nav par neatkarību. Mēs iestājamies par to, lai Honkongā arī turpmāk būtu brīvība,» saka 20 gadus vecā protestu dalībniece Emma Čana. Un piebilst: viņasprāt, Leuns «nav nekāds varonis, taču viņš mūsos pamodināja interesi par politiku».
Lai gan Pekina plašos pilsoniskās pretestības pasākumus Honkongā sauc par «niecīgu huligānu pulcēšanos», kura «nelokāmi jāaptur», jaunie aktīvisti turas pie leģendārā kinoaktiera Brūsa Lī senā padoma: «Esi kā ūdens, mans draugs!», regulāri mainot protestu taktiku un prasības.
Skandalozais izdošanas likumprojekts tagad ir iesaldēts, taču nesamierināšanās akcijas, visticamāk, turpināsies.
The post Atgriešanās gaismā appeared first on IR.lv.